Viesojoties Ogrē, seminārā “Egona Spura ceļš”, nokļuvu pie dažādām atziņām.
Viennozīmīgi, ir forši, ka kaut kas tiek rīkots un par to nu dien paldies rīkotājiem un atbalstītājiem.
Kā jau ierasts, šādos Latvijas fotogrāfijai veltītos pasākumos, rodas sajūta, ka tas būtu kāds atceres pasākums aizgājušajiem laikiem. Tiesa, pēc daļējas struktūras, šis tāds arī bija plānots, tāpēc to pārmest būtu lieki.
Laikam būtu jāsāk ar to, kāpēc gan es uz turieni devos? Man patīk fotogrāfija un, protams, fotogrāfēt, un devos es tur pēc jaunas pieredzes. Lieliski par šo izteicās Valts Kleins, ka mūs, zālē esošos, var sadalīt divās daļās – tajos, kam ir par maz pieredzes un tajos, kam tā ir par daudz, un abi šie faktori ierobežo mūsu jaunradi.
Tam es varu piekristi. Radās tik jautājums, kurā no šīm grupām viņš liktu sevi pašu? ;)
Jaunrade – liekas, ka šādiem pasākumiem to vajadzētu veicināt, bet es jūtos gan iedvesmots, gan nomocīts un savā būtībā pat nokaitināts.
Pirmās domas man nāca galvā par amatierismu, vai varbūt tas ir kultūras jautājums. Zālē bija manāma arī trešā – atsevišķā grupa, kas bija ieradusies atrādīt savas kameras un, lai tas būtu vairāk pamanāms, tika bildēts katrs elpas vilciens. Var jau būt, ka agrais sestdienas rīts ar savu spelgoni mani bija noskaņojis uz kašķīgumu, bet tas nu dien traucēja. Taču lika arī padomāt- kur un kāpēc nonāks šīs bildes? Lai parādītu, kas tur notika? Vai tas ir apliecinājums cīņu biedriem, ka redz kur šis ir pavadijis šo dienu, vai apliecinājums pašiem sev? Bet ko nu par to.
Visā visumā, forma man patīk, šķiet, ko šādu vajadzētu turpināt Latvijā, jo maz mēs zinām savus autorus un maz mēs mākam runāt par saviem darbiem. Laikam korektāk būtu lietot vārdu “es”. Bet nu dien man šķiet, ka tā vizuālā kultura ir jāaudzina.
Andrejs Grants un viņa laika biedri bieži pieminēja garās sarunas par fotogrāfiju draugu lokā. Kur tas ir šodien? Twitter, Facebook un citi sociālie tīkli? Internets kā tāds to padara vieglāku, bet vairāk šķiet, ka tur tas viss pazūd kopējā informācijas plūsmā. Vai arī tas ir vides jautājums un man vajag vairāk biedru, draugu, nezinu. Bet šodien šķiet, ka visi tik spiež, bez jēgas un apziņas, kam un kāpēc. Šeit gribās vēl pieminēt Andreja domu par to, ka bieži jau nevajag skolotāju, bet gan domubiedru, kas komentē tavu izvēlēto ceļu, procesu ko Tu veic un pasaka kā ir.
Izskaneja arī minējums par oriģinalitāti un autentismu – es, domājot par mūsdienās iespējamo oriģinalitāti, sadegu. Lai gan, domāt par ko šādu, šķiet, būtu pat pieklājīgi. Kad pats tehniskais process ir asinīs, šī doma mazliet iepriecināja personiskā apziņā, jo tā noņem spriedzi. Šodiena gan visus spiež mēģināt būt oriģināliem, bet ar kaut ko jau ir jāsāk.
Atriežoties pie pasākuma – diemžēl nesanāca redzēt visus runātājus, jo pusdienu pauze programmā nebija ieplānota un pasākuma plāns arī apstākļu dēļ mainijās. Tad nu Andu Bankovsku [fusion_builder_container hundred_percent=”yes” overflow=”visible”][fusion_builder_row][fusion_builder_column type=”1_1″ background_position=”left top” background_color=”” border_size=”” border_color=”” border_style=”solid” spacing=”yes” background_image=”” background_repeat=”no-repeat” padding=”” margin_top=”0px” margin_bottom=”0px” class=”” id=”” animation_type=”” animation_speed=”0.3″ animation_direction=”left” hide_on_mobile=”no” center_content=”no” min_height=”none”][par ko nu dien ir žēl] un Māru Brašmani neredzējām. Par pārējiem. Atmiņā ir palikušas Leonīda Tugaļeva bildes no ballītes. Viņa portretus es biju redzējis, bet “trakās” balīšu bildes gan nebiju. Tas atsvaidzināja redzēto. Liels vairums no radītā bija Ģimens Albuma kategorijā, kas, gan tieši, gan netieši, bija arī autoru mērķis. Un tā ir mana otrā sāpe- ka pietrūkst kaut kā globālāka, pasaulīgāka, kā tikai pašportreti vai ģimenes albums.
Valtam Kleinam padevās nu dien spirituāla runa, kas mainīja skatījumu uz viņu un viņa darbiem. Savā būtībā, gribās teikt, ka es viņu saprotu. Kad lasīju viņa interviju Foto Kvartālā, tā saprašana gan bija tālu no vēlamās.
Un, mainot formu, tam visam cauri vijās tā dievisķā, meta fiziskā, kvantu fiziskā forma, ko vairākkārt pieminēja runātāji. Un šķiet, katram no mums tā forma un vārdiskais ir savs, bet esmu priecīgs to sajust no citiem. Nekad nebiju mēģinājis to pat prātā apzīmēt vai vārdos izteikt.
Lai nu kā, mani nepamet un šķiet ka nepametīs sajūta, ka pusi no stāstītā/rādītā es nesapratu, bet tā jau ir tikai manas prizmas vaina. Iekšēji šis laiks man arī uzbrūk ar sajūtu, ka negribās vairs klausīties, bet gribās fotogrāfēt.
Bet ko un kapēc, tas liek atgriezties šī stāsta sākumā.
Pieredze- dzīves un fotogrāfiskā, pasaulīgā un garīgā- nosaka to “ko un kapēc”, taču jūtu, ka man trūkst pieredze.
Lai gan, atmetot šīs runas, vēl jau tikpat svarīgi ir arī “kā”. Pie tā es arī strādāju. Es nepārvaldu fotogrāfijas valodu kā savu runas valodu vai iešanas māku un tas man traucē turēties pie satura.
Man gribās vairāk šādu pasākumu. Vienalga, labu vai sliktu, jo, lai kādi arī tie būtu, tie veicina domāšanu.
Un ko TU domā ?
[/fusion_builder_column][/fusion_builder_row][/fusion_builder_container]
man gan ir garas sarunas par fotogrāfiju draugu lokā. pārsvarā šis loks sastāv no manis un annas, bet es nesūdzos ;)
Labi, ka atradi laiku dalīties savās pārdomās ar tiem, kas tādu vai citādu iemeslu dēļ savas kameras pastaigā uz Ogri “izveduši” nebija. Lieliski iztēlojos šīs divas dažādās grupas, kuras “satikās” pasākumā ar Spuri kā formālu kopsaucēju, bet tik dažādām vajadzībām, kuras tur apmierināt bija iecerējuši. Grūti atrast kopīgu valodu, kad vieniem ir par ko runāt, jo diskusijas objekts – fotogrāfiski attēli – ir jau tapuši, tātad ir pamats viedoklim; savukārt otrai pusei vēl tikai priekšā fotogrāfiska sevis apliecināšana un savas pozīcijas apzināšanās fotogrāfiskajā laukā, turklāt, lai cik traģiski tas neizklausītos, daudziem tā arī nekad neiestāsies, tātad atliek vien “šķilt” kadrus pa labi un kreisi vietā un nevietā, tādējādi sev apliecinot piederību fotogrāfu saimei. Pasākumi, kuriem nav noteikta mērķa auditorija, bieži vien rezultējas bezjēdzīgi iztērētā laikā, kaut arī ar cēlu mērķi rīkoti.
Kas attiecas uz tavu vēlmi pēc diskusijas, tev atliek vien uzaicināt domubiedrus un vienoties par simpozija laiku un formātu. Kolīdz tikšanās kļūs regulāras un izveidosies domubiedru grupa, kurai nekad nav garlaicīgi pārspriest fotogrāfiju skarošus jautājumus, tava vēlme būs piepildījusies ;)
Man liekas, ka vismaz viens punks ir diezgan vienkārši realizējams:) Jāņem rokās kamera, jāiet bildēt. Tad jāņem telefons un jāzvana domubiedriem un jāaicina uz čaju runāt par tiem sabildētajiem darbiem. Nu kaut kā tā laikam..
Paldies Andri par domu un viedokli.
Tas palīdz saprast tur notiekušos procesus.
Paldies arī Evitai un Annai.
Kopumā skaidrs, ka viss jau ir manās paša rokās, pirmām kārtām jau bildēt, tad jau pārējie šķietamie ierobežojumi [ kā attālums, dobumbiedri] nāks paši, ja būs par ko runāt.
Tik tāds nieks, ka nav saprāsana no kura gala lai sāk, te nu gribas teikt, ka iepriekšējā pieredze un zināšanas ir kā šķērslis man pašam.
Esmu no pasākuma organizatoru loka, un ar lielu interesi izlasīju Tavu rakstu – prieks, ka šādas pārdomas vispār ir tapušas, jo jebkurš viedoklis ir svarīgs un, galvenais, ka pasākums nav atstājis vienaldzīgu.
Bija daudzas organizatoriskas kļūdas, kuras ņemsim vērā nākotnē, taču pasākuma formāts visdrīzāk paliks tāds pats un ceram, ka kļūs par tradīciju.
Paldies Tev par viedokli.
Telefona kalendārā ierakstu izdarīju par Ogres semināru, bet atgādinājuma zvanu dienu iepriekš nebiju uzlicis. Bet nav ko kost pirkstos.
Bieži ir grūti runāt par saviem darbiem vai paralēli paveikto, un pie tā es visbiežāk vainoju kautrīgumu, gan savu, gan citu. Esmu ļoti kautrīgs. (Redz un internets ļauj kļūt varonīgākam un rakstīt savu viedokli un izteikties – tāds neliels absurds.)
Domu biedru grupa ir labs risinājums, bet šķiet, ka vienam no grupas būtu jāuzņemās vadītāja loma, lai varētu nospraust kaut kādus pieklājīgus noteikumus. Piemēram vasaras skola Ludzā bija ļoti laba tieši priekš paskatīšanās, ko citi dara, un kādēļ. Neko reāli iemācīties neiemācījos tur, karstums beidza nost manu sirdi, bet.
Ko es vispār gribēju teikt ir – kā atrast vai izveidot šādu grupu?, jo vienam iet kādā portālā un saukt kopā bariņu būtu saucēja bals tuksnesī.
Izlasiju, padomāju,izlasiju velreiz.
Gribas piekrist par to, ka internets nu dien ļauj kļūt varonīgam un izteikties vairāk. Pat rādīt vairāk,bet tas ir pat labi. Protmas, ir izņēmumi, bet bieži vien ieguvums ir lielāks.
Šķiet vadītāju – bīdītāju noteikti vajag, tā ir musu mentalitāte, vajag vienu, kas pamudina, pakustina. Un grupa var veidoties tur kur ir domubiedri.Gribas pat teikt, ka ar no šiem viedokļiem var veidoties domobiedru grupa.