Paralēli ikdienas dienasgrāmatas pierakstiem, krājas arī dienasgrāmata fotogrāfiju mapē.
Pārskatot gados sakrāto, suņi, saulrieti un pilsētas nejēdzības vijas kopā ar neparastiem un reizēm mazāk pamanāmiem niekiem. Daudz pārvietojos, ejot kājām, un bildes top, spontāni reaģējot uz apstākļiem, bez konkrēta mērķa vai vēstījuma, kā jau dienasgrāmata ar to, kas notiek vai varētu notikt. Pārsvarā pēc laika tiek aizmirsts par faktu, epizodi, paliek fotogrāfija, ko var interpretēt pēc savas patikas un izdevības.
“Autocentriska pilsētplānošana ir tāda prakse, kurā telpiskā, sociālā un ekonomiskā attīstība primāri tiek fokusēta ap automašīnām un tām nepieciešamās infrastruktūras izveidi un uzturēšanu, ignorējot citu pilsētas un tās satiksmes lietotāju grupu vajadzības un ierobežojot tiesības, kāpēc un kādā veidā izvelēties mobilitātes veidus.
Autocentriska domāšana un tā iekļaušana dažādās praksēs ir sekas ilglaicīgai sabiedrības veidošanai par tādu, kurā privātās automašīnas lietošana ikdienā ir nevis neapejama nepieciešamība, bet pamatā sociālā statusa apliecinājums, kas pašlaik ir novērojams Latvijā un Rīgā jo īpaši.“
Mežā naktī ir baisi. Kāpēc gan- dabiskākā vide, kurā cilvēkam ir iespēja būt kā daļai no dabas. Tomēr pašsajūta par to neliecina. Bail no vilkiem, no lapsām, no trakiem aļņiem vai meža cūkām. Diez, kurš gan te baidās vairāk. Šķiet, ka tur kaut kas nograbēja. Tur nočabēja, tur kāds bija. Bet nebija.
Reizē ar ekonomisko krīzi pasaulē, arī Latvijā iestājās finanšu krīze. Tā kā Latvijas mežus mēdz dēvēt par mūsu zaļo zeltu, saprotams, ka šo resursu sāka aktīvāk izmantot, lai lāpītu budžeta carumus. Strauji tika palielināti mežu izzāģēšanas apjomi. Lai gan atbildīgās amatpersonas aktīvi skaidroja, ka tas esot normāls process un meži izaug vairāk nekā tos gadā nozāģē, tomēr sabiedrības vairākums bija sašutis. Un joprojām ir sašutis.
