Februāra pilsētas piezīmes. Mēneša pastaigu apkopojums. Centos iet tuvāk cilvēkiem, bet saskāros ar negatīvu attieksmi, cilvēkiem nepatīk, ka viņus fotografē, un šī nepatika liek padomāt. Fotografēt sabiedriskā vietā drīkst, bet vai vajag. Vienmēr ir izvēle, ko var un vajag.  Ir gan arī atvērti cilvēki,  sanāca satikt trīs kungus, kuri kaut nedaudz, bet dalījās savā ikdienas stāstā.  Šoreiz jau plašāks rādiuss aptverts. Meklēju savu Rīgas stāstu, to savas pilsētas vidi, kurā dzīvoju. Apzinos robežas un cilvēkus sev līdzās. Jau ir mainījies skats uz pilsētu Rīga. Daudz kontrastu un dažādas dzīves. Kā jau ikvienā lielpilsētā. Šaura ir zona, kurā ikdienā dzīvoju – mājas, darbs, lielveikals, izklaides – viss ir tepat, mazā kvadrātā. Katra iziešana ārpus ierastās takas ir jauns piedzīvojums. Marts ir sācies, pastaigas turpinās!

Šis kungs tā stāvēja, nofotografēju un devos tālāk. Sekoja gan piezīme, ka nevar tā fotografēt. Atvainojos un teicu, ka vairāk nefotografēšu. Uz šo gan sekoja paziņojums, ka viņam šodien svētki. Svin Afganistānas kara beigas (ja pareizi sapratu). Dienējis padomju armijā. Dzimis Rīgā (ceru, ka atceros pareizi), precējies ar latvieti, bet Latviju kā valsti neatzīst. Atzīst Padomju savienību. Cienāja ar alu, jo svētki – esot jāiedzer uz viņa veselību.

Citā pastaigā atradu pieminekli jau pieminētajam karam Afganistānā.

Kādā Tērbatas ielas pagalmā atklāju šādu iekārtotu stūrīti. Tas protams, raisīja manu interesi. Daudz mīksto mantiņu un citi atradumi. Šo stūrīti veido zemāk redzamais kungs. Esot mājas sētnieks, un visādas lietas nākas atrast. Jānāk gan vasarā, jo tad stūrīts esot skaistāks.

Nokrist uz līdzenas vietas. Bija tak traki ledaina diena. Ielas klāja tā saucamais melnais ledus. Tik slidenu pilsētu reti nākas redzēt. Mašīnas stabos, cilvēki ziliem elkoņiem. Sāli uzkaisīja pēcpusdienā.

Ir diezgans stiprs stereotips par Maskavas forštati, ka tur nav droši. Es gan cenšos turēties pretī šādiem stereotipiem, pirmajā reizē turp dodoties, sastapu mazus zēnus ar rotaļu ieročiem, kas šaudās rīņķi. Pēc brīža jau tīņus ar eletrošoku. Grūti nepieķerties pieņēmumiem, lai gan tā visticamāk ir sakritība un jauniešu rotaļas. Man arī bērnībā bija rotaļu ieroči.

 

Bolderāja, lai gan ir Rīgas pilsētas daļa, šķiet kā atsevišķa pilsēta pilsētā. Dzīve tur klusāka un rit pēc saviem noteikumiem. No draugiem fotogrāfiem biju dzirdējis par izcilo Kebabu vietu, esot labākais Rīgā. Noteikti ir vērts turp doties un nogaršot. Šādām labām vietām svarīgs ir saimnieks, šis kungs pirms 20-25 gadiem ieradies Latvijā kā mazs puika līdzi tētim, kurš šeit atsūtīts dienēt armijā. Tā uzaudzis Bolderājā un turpina šeit dzīvi. Cik varēja saprast, šī kebabnīca ir ģimenes uzņēmums. Svaigi cepta maize un draudzīga saruna.

Bolderāja un Vakarbuļi arī iezīmē pilsētas robežas. Viens galējais punkts, kur sākas Jūrmala. Robežas gan ir tikai kartēs un mūsu apziņās. Es vēl apzinu tās savas robežas un interešu laukus. Kāda ir tava pilsēta?

Janvāra piezīmes skatāmas šeit