Augusta sākumā es piedalījos ISSP vasaras foto skolā.
Mana izvēle bija Filips Tolendāno (Phil Toledano) grupa, ar tēmu “Jā, bet ko tas nozīmē? Konceptu radīšana, ideju izpēte”.
Turp braucot man bija doma, ka es bildēšu vecu cilvēku portretus August Sander vai Richard Avedon noskaņās.
Mani interesēja cilvēki, kas ir nodzīvojuši tuvu 100 gadu vecumam un es viņus vēlējos portretēt, jo manī mīt cieņa un apbrīna, ka viņi tik ilgi ir spējuši nodzīvot.

Tas bija mans starta punkts. Grupas darbā tik uzdoti jautājumi, kāpēc, kāpēc tieši tā un kā šo stāstu varētu izstāstīt citādāk. Kāpēc tas vispār mani interesē.
Beigās tas izvērtās par tādu kā foto terapiju. Forma un metode bija tāda, kas liek pārkāpt mūsu robežām. Es kļuvu par galveno varoni un Alise bildēja. Man bija bail izpausties, viņai bildēt.

Ar pirmo gājienu mums nesanāca, saņēmāmies un gājām vēlreiz. Svinēt dzīvi, iebļauties.

Šādi darbi liek izkāpt no komforta zonas un tā ir iespēja iepazīt sevi no jauna. Šķiet, tam jau šādas skolas domātas. Es pamēģināju šādu metodi un tā procesā man nenesa ierasto prieku par fotogrāfēšanu. Reinis grupas darbā izteicās, ka viņam fotogrāfija ir tikai kā instruments. Man savukārt ir svarīgs un patīkams pats bildēšanas process. Saturs ir procesa virzītājs. Ir labi to apzināties.

(izstādes darbs ar pavadošo tekstu)

Dzīve ir skaista

Es apbrīnoju vecus cilvēkus, jo tiem ir izdevies nodzīvot tik ilgi.
Atceros tās reizes, kad tiek nosimulēta slikta pašsajūta lai neietu uz skolu vai izlaistu kādu pasākumu. Bet katru reizi, saslimstot tā sajūta vairs nav tik atbrīvojoša un patīkama.
Pirms diviem gadiem man atklāja Limfomu, kas bija agresīva un ārstēšanās bija jāuzsāk nekavējoties. Pirmajā mirklī šķita, ka tas ir kā kūrorts, jo pati slimība par sevi pārlieku nelika manīt. Tā kā ārstēšanā bija jāpielieto ķīmijterapija, ietekmi varēja just ar katru nākošo ārstēšanās kursu.Spēks paliek mazāk, ēst negribās, gulēt ar negribās, bet neko citu padarīt arī nevar. Mati pamazām izkrīt, karstums moka,pacietība beidzas.Ir jāturās. Dzīvot gribās.
Izdevās izārstēties, slimošana atgādina cik dzīvot ir forši, skan diezga banāli.
Dzīvo ar prieku!!

Life is fucking great.

I admire old people, because they have managed to live that long.
Remembering the times when you pretend to be sick so you could skip on going to school or any other place you have to. But each time you really get ill, the feeling doesn’t seem so relieving and pleasant at all.
Two years ago I got diagnosed with Lymphoma, which was in an aggressive stage so the therapy had to be started immediately. At first it seems as some kind of a vacation, because the illness didn’t bother that much. But due to the fact that I had to go through chemo-therapy, the longer it was the harder it got. You get weaker, you cannot eat cannot sleep, but those are the only things you’d want to do. The hair falls out, it’s hot, the patience runs out. But I had to hold on. I wanted to live.
I got through it, the illness got cured. Being sick reminds how good it is to live, though it may sound totally cheesy.
Live with joy.