Šķiet, nu jau būs pagājuši divi gadi, kopš sāku taustīties un meklēt veidus, kā izstāstīt satraucošo meža stāstu. Kāds varētu jautāt: “Kas gan tur stāstāms?” Daudzi no mumus ir ievērojuši, ka, kopš ir uzbrukusi ekonomiskā krīze, mežu zāģēšana ir bijis kā viens no līdzekļiem ar kura palīdzību tiek mēģināts izvilkt mūsu valsti no krīzes sekām un lāpīt budžeta caurumus. Principā, tā ir pilnīgi normāla darbība, tāpat kā jebkura lauksaimniecības vai cita saimnieciskā forma.
Ko gan tur vairs pielikt vai atņemt?! Līdzīgi kā daudziem Latvijā dzīvojošajiem, arī man ir sava nostaļģiskā sajūta par mežu, dabas saudzēšanu, un cilvēka postošā pirksta ietekme rada iekšējo sāpi. Sāpi par ainavas pārveidošanu un vides izmaiņām. Neesmu es biologs vai mežu speciālists, tādēļ manu redzējumu varētu uzskatīt par tādu kā ierindas skatītāja viedokli.
Vairākkārt apmeklējot dažas no daudzajām cirsmām, tur esot pārņem tāda savāda sajūta. Pļava tā nav, mežs arī tas vairs nav. Kas tas ir?
Tā kā šī tēma man šķiet tik saistoša, tad izvēlējos to arī par sava ISSP skolas mācību darba pamatu, kurā 9 mēnēšus mēģināju rast tam saturu un formu. Savā darbā koncentrējos uz palikušajiem kokiem, kas, manā skatījumā, ir kā pieminekļi pārējiem, kas devušies pildīt cilvēka uzlikto misiju.
Darbs nav pabegts, taču es vismaz esmu ieguvis kādu nojausmu par to, ko vēlos ar to pasacīt un kādā tieši veidā es vēlos to izdarīt. Vai šis veids paver vai ierobežo izpausmes iespējas- es vēl nezinu. Tas prasīja laiku un eksperimentus, lai īstenotu to dzīvē. Daudzi, apskatot lielo bildi KKC izteicās, ka tā ir skaista. Taču mani nebeidz urdīt jautājumi par to, kā to turpināt, ne tikai vizuāli skaisti, taču arī saturā koncentrēti un jēgpilni? Šis ir mana projekta ceļš, formas un stāsta meklējumi.
Jau sestdien 4. augustā došos uz ISSP vasaras skolu un, iespējams, Filips Toledano (Phillip Toledano) un studenti spēs dot kādu norādi. Atsaucot atmiņā līdzšinējo pieredzi, secinu, ka projekta attīstība straujāk risinājusies tieši bildējot, taču šobrīd to ierobežo nakts vēlā iestāšanās. Tomēr naktij ir liels šarms un nav iespējams aprakstīt sajūtas, ko sniedz mežs naktī. Tā ir dabiska vide, taču ironiskā kārtā, tajā ir pat bailīgāk, nekā pilsētas naktī.
Kādēļ gan tā? Kur gan es būtu atvirzījies no dabas? Kādēļ sajūta esot dabā šķiet tik “nedabiska”? Ilgojos pēc meža naktī, pēc būšanas tajā. Fotogrāfēšana rada lielu prieku, bet vai skatītājam ar to būs gana? Vai man par to vispār būtu jādomā? Vai arī turpināt uz atkārtojuma bāzes, līdz tiek atrasts nākošais pavediens?- šie jautājumi šķiet ir jāatrisina man pašam.
“Ekoloģiskais koks”- tāds šobrīd ir stāsta nosaukums un to var apskatīt ISSP skolas mājas lapā.