Tādas savāda nostaļģija pārņem esība lidostā. Tāds pasaulīgs portāls, kas savieno telpu un laiku. Sava veida laika mašīna tā tomēr ir.
Hamburga nepārsteidz, pierasts ka ārzemju braucienu rada savu eksotismu un pārsteigumu. Tāda liela un dārga Rīga. Lai gan nebūtu kortekti jeb ko tā apgalvot, jo nevienu Hamburgieti mēs tā pa īsto nesatikam. Saukautrējušies no komunikācijas izvlējāmies dzīvot hostelī, kas par pa vidu starp ciemošanos pie kāda un noslēgtību hotelī. Par pārsteigumu mums liela daļa no palicējiem tur bija paši vācieši, kas līdzīgā ziemeļnieku patstāvībā lielu socialitāti neizrādija.
Mazliet gan melots -pārsteidza tas, ka šie arī pie +/- 8 grādiem turpina ballītes ārā, ārā kafeinīcās un uz ielām. Tad jau šķiet dubulti melots, paši savā starpā viņi ir šķietami sociāli.
Kontrastu pilsēta. Pārtikušajā pilsētā ir daudzi, kas izvēlas dzīvot uz ielas. Kāds tam ir iemesls ir grūti spriest, brīžiem gan rodās sajūta, ka tā ir izvēle – dzīves veids. Protams, ne visiem.
Prieks, par viņu velo sistēmu, visu nedēļu spējam iztikt bez sabiedriskā transporta, braucot ar īres velo.
Ir pagājusi nedēļa un sausais atlikums ir divas fotogrāmatas rudens vakariem un prieks par piedzīvoto Bon Iver koncertu, kas bija arī brauciena mērķis.
