sapnis

Uzgāju šo bildi arhīvā.
Tā saplūda ar šodienu.

Tādos brīžos kā šis, kad apkārt valda šī politiskā jezga, kas kā tāds tumšs rēgs mums seko uz katra soļa, atceros brēnību- tas, šķiet, bija 1991. gads. Mamma stāvēja pie loga un vēroja ielu. Mājā bija klusums. Netipiski.
Un tad brauca tie tanki. Es vairs īsti neatceros, vai tie brauca gar māju, vai pa netālo Krasta ielu.
Un patiesībā, nemaz neatceros neko diži daudz, atmiņā ir tikai tie tanki kaut kur uz ielas un mammas drūmais vaigs.

Redzot un klausoties, kā mēs tikām pie sava pašreizējā prezidenta, iekšēji samilza tāda pati drūma sajūta. Neesmu pārāk aktīvs politikas vērotājs, bet ir lietas, kuras satrauc. Un nevar izskaidrot šo satraukumu – gribas tikai kaut kā darīt šo dzīvi labāku. Labāku Latvijai. Labāku sev.
Es, protams, saprotu, ka paši mēs ievēlam tos 100 gudros, kas ievēl to 1.

Es gribu iesaistīties, bet, šķiet, akmeņus logos mest neiešu.
Meklēju formu, kā caur fotogrāfiju palīdzēt kādam. Meklēju vēl tikai ideju un formu. Ir vēlme un apņēmība.