Kādas divas nedēļas atpakaļ man bija iespēja piedalīties Laura Reinika klipa filmēšanā.
Patiesībā jau pats uzprasījos uz šo iespēju, tik vien kā bez darba neiztikt – vajadzēja man sabildēt tapšanas procesu. Šī iemesla dēļ ir sajūta, ka pats būtu filmējis klipu, jo pavadīju tur visu uzņemšanas laiku un šķiet varētu salikt klipu no bildēm kā komiksā. Bet ne par to ir šis stāsts.
Sakritība sakritībai galā, kādu nedēļu pirms šī biju noskatijies Vincent Laforet 3 dienu workshopu par fotoaparātu kīno [fusion_builder_container hundred_percent=”yes” overflow=”visible”][fusion_builder_row][fusion_builder_column type=”1_1″ background_position=”left top” background_color=”” border_size=”” border_color=”” border_style=”solid” spacing=”yes” background_image=”” background_repeat=”no-repeat” padding=”” margin_top=”0px” margin_bottom=”0px” class=”” id=”” animation_type=”” animation_speed=”0.3″ animation_direction=”left” hide_on_mobile=”no” center_content=”no” min_height=”none”][HDDSLR cinema] un apjautis, cik patiesībā tas ir grūti. Protams, reklāmas un kopējā foto industrija mums to nepastāsta, bet, lai labi nofilmētu ar fotoaparātu, filmējamais body ir tikai pats mazumiņš iesākumam. Tas tiek pamatīgi apkrauts ar visādām vajadzīgām lietām, pamatā- lai stabilizētu video – un, protams, pats galvenais – optika. Te nu, šķiet, robežu nav – tik, cik maciņš tiek izstiepts, lai iegūtu tā saucamo filmas bildi ;).
Tad nu jā – kā dubultā motivācija bij fakts, ka klips tika filmēts ar Canon 5D mk II + canon 85mm 1.4 un vecajiem Nikon mf – 50mm 1.4 un 85mm 1.8.
Visvairāk pārsteidza tas, ka tas nu dien ir baisi grūts process – kopā tika pavadītas kādas 18-20h filmēšanai vien. Par montāžu un skaņas pielikšanu grūti spriest, jo tajā procesā es nepiedalījos. Tam pāri nāca apjausma kopumā par to pokulturās dzīvi- cik gan laika un spēka tas prasa, lai gan… kas gan neprasa to..
Video publikai ir apskatāms nu jau 4 dienas un to jau paguvuši noskatīties gandrīz 36 000 cilvēki, kas Latvijai nav maz. Protams, tas nav un nevar būt vienīgais kvalitātes mērītājs, bet cieņu un sava veida apbrīnu par neatlaidību tas man sniedz.
Kādu nedēļu pēc šī, apmeklējām ilgi gaidīto Vestarda Šimkusa klavierkoncertu. Uz šādu koncertu es biju pirmo reizi. Viņš izpildīja Ferensa Lista darbus un visu no galvas. Šķiet, ar kādu neredzamu maģisku spēku viņa pirksti skrēja pa taustiņiem un tā skaņa… Dienas trīs vēl galvā skanēja tā garša un atmosfēra. Un kāds darbs tur ir ieguldīts.
Katram gan mums ir savs darbs un savi mērķi un vajadzības, bet, lai tos sasniegtu, vajag milzum pacietības un spēka. Savā būtībā, es te saskatu paralēles arī fotogrāfijā. No malas man daudz kas šķiet viegli un “es tak ar tā varu – pat vel labāk”, bet varu un tik tiešām varēt nav viens un tas pats.
Es gan neņemos dalīt un spriest, vai āboli labāki par bumbieriem- katram savi atskaites punkti, bet iekāpjot kaut ar pirkstu galiem citā vidē – slēgtā un novērotā pasaule paveras jaunā gaismā.
Lai visiem mums spēks.
[/fusion_builder_column][/fusion_builder_row][/fusion_builder_container]
Šitā lieta lielā pēdējā laikā baigi modē, tagad laikam daudzus seriālus šitā veido.
No vienas puses forši – fotogrāfam/operatoram nav nepieciešama tehnika gan priekš video, gan foto, bet var visu paveikt ar ar puslīdz vienu ierīci. Laikam otras (sliktās) puses te nemaz nav, ja neskaita tehnikas dārdzību.
Foršs raksts
p.s. video man īsti nelikās, ka vārdi nāk no paša Reinika mutes – a viņš filmēšanas laikā arī reāli dziedāja līdzi?
Man šķiet, ka modē tas ir tāpēc, ka prekš video pasaules tas ir dikti lēti. Lai iegūtu šādu – līdzīgu kvalitāti ir jāiztērē kamērā vien vairāki desmiti tūkstoši, kas pret foto/video aparāta cenu ir daudz.
Dziedāja – vairāk kā runāja, bet skaņa jau visur ir likta klāt atsevišķi, jo tā ierakstīta atsevišķi.
Paldies ;)