*Jau kādas divas vai pat trīs nedēļas iepriekš biju atzīmējis kalendārā, ka ap 24.-26.martu būs jādodas uz Ludzu kā gidam, tulkam un palīgam Vanessai un viņas biedram. Tobrīd es neapzinājos, ko tas īsti nozīmē.

24. marta rītā devāmies ceļā. Es, Anna Novikova, Vanessa Winship un George Georgiou. Tā bija fantastiska pieredze. Ceļš līdz Ludzai ir savu 3-4 stundu brauciens
Šis laiks tika pavadīts produktīvās sarunās par dzīvi, fotogrāfiju, pieredzi un cilvēkiem. Brīžiem sķiet, ka tas ir nosapņots. Viņi abi ir tik iedvesmojošs pāris. Visu savu dzīvi pavadījuši zem fotogrāfijas karoga un nemaz citus darbus tā īsti nav darījuši. Viņi dzīvo fotogrāfiju tā, kā man to gribētos dzīvot. Ir brīnišķīgi redzēt ļaudis, kas ir nodzīvojuši vismaz divreiz garāku mūžu kā mēs [es un Anna], bet nav zaudējuši ne grama no dzīves prieka pasaules izpētē un uz katra soļa viņi spēj no jauna kaut ko atklāt.

Emocijās varu izplūst dikti :) Taču, ko gan es iemācījos no šī visa? Es atradu atbildes uz jautājumiem, kurus pats sev nebiju mācējis uzdot. Ieguvu apziņu, ka visa pamatā ir dikti pacietīgs un sistemātisks darbs. Protams, ideja un vīzija nāk visam pa priekšu, bet, kad galvā tā ir nodefinēta, ir darbs ar pamatīgu disciplīnu. Un nav jābaidās no tā, ka tas prasa laiku. 5 gadi pie sērijas nav daudz. Taču nav arī maz, jo visu nosaka rezultāts. Šodienā viņi abi ir dikti atšķirīgi savā fotogrāfēšanas stilā- Vanesa bildē ar 9×12 melnbalto lokšņu filmu un katrs kadrs prasa laiku un koncentrāciju, bet Georgs, ielicis melnbalto pasauli plauktā, tagad bildē ar Sony digitālo kameru, kas ir  tā saucamā “like DSLR” –  ar vairākiem simtiem kadru dienā, pēc tam rūpīgi strādājot pie atlases [Turcijas, Londonas sērijas tieši tā arī ir tapušas]. Abi gan atzīst, ka digitālais palīdz mācīties un palīdz paātrināt procesus. Protams, es nespēju un arī negribu iztēloties Vanesu ar digitālo kameru, bet, kas zin, viss mainās un viņi abi katru dienu mācās kaut ko jaunu, lai neapstātos savā kustībā.

bildes autors: Anna Novikova

Visas trīs Ludzā pavadītās dienas izvērtās ļoti produktīvas. Džordžs katru dienu bildēja visu ko redzēja un uzskatīja par bildēšanas vērtu. Sony kamera viņam ļauj to darīt praktiski bez skaņas un slepus, jo nav jāskatās caur skatu meklētāju, ko atļauj grozāmais ekrāns. Protams, būs daudzi, kas noliegs šādu pieeju, bet redzot, kā tas strādā dzīvē, no tiesas gribas ko šādu pamēģināt. Un tomēr, pārsteidzoši ir tas, ka viņš ir izgājis cauri klasiskajai fotogrāfijai un ieguvis divas balvas WorldPress foto tieši melnbaltajā fotogrāfijā. Bet, kā viņš pats teica, viņam kļuva garlaicīgi. Viņš jau bija apguvis veidus, kā ļoti labi izteikties tieši caur melnbalto fotogrāfiju, un tāpēc ķērās pie krāsas, lai būtu kāds izaicinājums. Viņa nemitīgā bildēšana man ļāva ieraudzīt visu citā gaismā, ļāva no jauna ieraudzīt mūsu pašu Rīgu un Latviju. Mums ir dikti daudz ko darīt, daudz ko stāstīt un citiem rādīt. Džordžs bija sajūsmā par zemledus makšķerniekiem. Devāmies pat uz Ludzas ezeru ar tiem iepazīties. Viņam šī esot bijusi pirmā reize dzīvē uz ledus. Un tas prieks, kas no viņa staroja par šo iespēju, bija pārsteidzošs. Ehh- man gan arī tā bija pirmā reize, taču, šķiet, biju tik ļoti apradis ar šo apstākli, šeit dzīvojot, ka tas nelikās tik īpaši. Ehh, bet forši to tā izgaršot.

Otro dienu pavadījām Ezersalas internātskolā, kur Vanesa bildēja skolniekus. Ludzā esmu ciemojies jau trīs vasaras pēc kārtas, kuru laikā dzīvoju iepriekšminētajā internātskolā, tāpēc, ieraudzīt šo vidi ziemā bija pat ļoti savādi. Bet vēl neparastāk bija ieraudzīt šajā vidē arī skolas bērnus. Iesākumā likās, ka būs dikti drūmi, visi mūs vēroja ar lielam un koncentrētām acīm. Tiesa, kad sākās bildēšana, mulsums un spriedze kaut kā pagaisa, ieraudzījām smaidus un prieku viņu acīs.

bildes autors: Anna Novikova

Mūsu uzdevums bija organizēt bērnus un aicināt viņus uz bildēšanas vietu. Runāt un izskaidrot viņiem procesu [kā mēra gaismu, ieliek asumu, bildē]. Jau pati kamera par sevi viņiem bija liels pārsteigums, un divi angliski runājoši ļaudis vēl jo vairāk. Un, kā izrādās, bez vārdiem arī daudz ko var pateikt. No bildēšanas visi noteikti aizgāja ar drošāku sajūtu nekā uz to ieradās.

Arī šī pierdze ļāva ieraudzīt, ka visa pamatā ir sistēma- atnāc, nobildē un aizej. Protams, emociju lauciņā tas nav tik vienkārši, bet, tā kā ideja jau ir skaidra, tad atliek tikai sistemātisks darbs. Vanesas gadījumā, tas ir tāds mikslis starp Augusta Zandera [August Sander] un Dianas Arbusas [Diane Arbus] portretiem. Būs visnotaļ interesanti redzēt galarezultātu.

Pirmajā vakarā daudz runājām un Georgs rādīja ceļu, ko veicis, lai nonāktu līdz savai grāmatai. Kā no pirmās skices un atlases, kura parādīta publicistam, ir nokļuvis līdz tūliņ pat iznākošajai grāmatai par Turciju. No pirmās atlases tajā ir palicis tikai skelets. Viņš stāsta, cik grūti ir “to kill your baby” [šeit domājot to, ka, izmest laukā bildes, kas pašam ir dikti tuvas, bet īsti neietilpst kontekstā, ir ļoti grūti], kā sagrupēt un sakombinēt bildes tā, lai kopā tām ir spēks un vēlamais stāsts. Sākotnēji es biju pārliecināts, ka bildēts ir ar vidējo formātu, krāsu filmu, bet viss darbs ir tapis ar parastu digitālo kameru.

Tad nu bija aicinājums rādīt pašu veikumu. Es nu dien galīgi nebiju gatavs, jo rādīt it kā veidotos porfolio [kurus par tādiem īsti nevaru nosaukt] negribējās. Pēc iepriekšējās Ludzas pieredzes jau bija skaidrs, ka tas īsti neder. Man līdzi bija viss mans arhīvs, kas beigās man tieši palīdzēja. Savā ziņā, tiku piespiests pie sienas. Visu šo laiku, kopš mani ir saistījusi fotogrāfija, esmu tikai bildējis. Vairāk vai mazāk, bez dižas domas kāpēc un ko ar to visu beigās darīt. Sanāk tā, ka faili un filmas tik krājās kaudzē, neļaujot pat īsti saprast, kas ir un kas nav. Bardaks ir tik liels, ka nespēju pat neko sakarīgi parādīt. Viņi teica, ka redzētajā ir labas lietas, bet vajag pastrādāt pie atlases, salikt visu melnā kastē un pa vienai bildei vilkt laukā- metamās ārā tiešām mest laukā un pārējās censties kombinēt un likt kopā, veidot stāstus. Protams, ja stāstu varētu izstāstīt vai uzrakstīt, būtu daudz vieglāk to vizuāli parādīt. Tātad, ir netikai jābildē, bet arī jādomā un jāstrādā. Parādiju arī skices, kas palīdzēja rast jaunas domas, kuras veiksmīgi ievirzīja nākošajā posmā. Un ir radusies arī liela atbildības sajūta, jo vasarā Georgs un, iespējams arī Vanesa, būs Latvijā. Līdz ar to, tagad ir vēl jo lielāka motivācija strādāt, jo būs tak jāatrāda :)

Pēkšņi aptrūkās ko tiekt, lai gan diezgan daudz jau uzrakstījās.

Vanesa un Georgs ļāva ieraudzīt, ka man tak tomēr kaut kas ir. Tikai jāpastrādā. Savā ziņā, šī sajūta, ka nekā nav, bija iemesls, kāpēc es nepieteicos uz viņu vadīto workshopu, kas notika 27.-28.martā. Tad nu visu nedēļu pirms Ludzas iekšēji sev to pārmetu, bet pēc tām pāris dienām, ko tur pavadījām, kodu jau pirkstos. Mirklī, kad esi aptvēris, cik vērtīga ir šāda pieredze un ieguvis apziņu, ka man ir par ko runāt un to jautājumu arī ir tik daudz, iekodis lūpā saņēmos un uzprasījos pats uz otro iespēju. Paldies liels ISSP biedriem un arī pašiem meistariem- ar laipnu atļauju varēju piedalīties divu dienu darba grupā.

Biju Vanesas grupā, kas izvērtās par divām dienām plašas un garas runāšanas. Katrs no dalībniekiem rādīja savu darbu- lielākoties iesāktu un vēl procesā. Katrs vēlējās gūt kādu ieteikumu, kā labāk turpināt. Līmeņi dikti lēkāja, bet tas ļāva nostiprināt pašapziņu un gūt ļoti daudz jaunu atziņu no visa runātā un redzētā. No mūsu grupas gribas izcelt Christian Overdeput– divu puiku tēvu no Beļģijas, kas savā aizņemtībā un darbā spēj atrast laiku gan ģimenei, gan fotogrāfijai.

Pārlasu savus pierakstus. Lielākoties tās ir iedvesmojošas piezīmes pašam priekš sevis, par to, ka ir ko teikt un kādas sērijas gribētos bildēt. No praktiskās puses- ir kaudze linku, ko mums ieteica apskatīt. Šķiet, turpmākajam pusgadam noteikti pietiks.

Vanesa un Georgs bilžu atlasei, grāmatu veidošanai un prezentācijam lieto iViewe programmu, kuru pats vēl neesmu izpētijis, bet no redzētā šķita, ka tā ir aplūkošanas vērta . Tāpāt viņi ieteica izmantot arī Blurb dotās iespējas, kur, par salīdzinoši lētām naudiņām, vari pats uztaisīt savu grāmatu, kas ļoti palīdz un maina skatījumu uz savām bildēm. Georgs pirms savām grāmatām tā vienmēr dara. Vanesa gan pati sašuj ar rokām. Tas tikai parāda cik svarīgs ir drukāšanas process, ko bieži, vismaz es, piemirstu, lai gan apzinos.

Līdzīgi kā Mārtiņs Rītiņš kultivē Slow-food, Georgs ieminējās par Slow-photography. Viņi abi ir nodzīvojuši piecus gadus Turcijā un tikai pēc tam ir tapušas Turcijas sērijas. [Vanesai- Sweet Nothing.] Un pat tad, no sērijas līdz grāmatai ir vēl vismaz divi- trīs gadi. Tas viss liek uz dzīvi paskatīties vēsākām acīm. Neķert karstu galvu un mazliet ievilkt elpu. Man pašam priekš sevis vēl izkristalizējās Slow-learning, jo viss jau ir atkarīgs no katra individuāli. Katram ir savs ritms un process.

Ļoti aizķēra Vanesas doma par to, ka, lai ko Tu darītu, tas nav izniekots laiks, jo tas viss kopā veido mūs. Un to nekad nevajag noniecināt.

Kopumā, pārsteidza tas, ka, patiesībā, tik daudz, cik es par savām bildēm runāju angliski [visas Ludzas un arī šis process], latviski tā nesanāk. Tādēļ labi, ka ir šādas iespējas, kas piespiež pie sienas. Tu nevari nerunāt. Latviskajā vidē kaut kā vienmēr ir kur paslēpties. Bet patiesībā, mēs jau paši slēpjamies no sevis. Tieši runāšana, diskusija un domu apmaiņa rada to izaugsmi. Spēt aizstāvēt savus darbus un pieņemt pamatotu kritiku, diskutēt un ieteikt citiem- tas ir tas, kas trūkst, jo ikdienas rūpes nojauc koncentrēšanos. Šādi vorkšopi sakoncentrē pašu, jo tad sanāk laiks fotogrāfijai. Lai Tev un man ir daudz vairāk laika fotogrāfijai.

P.s Paldies Alisei par teksta redakciju.

Hanzas Perons

Hanzas Perons

Kādreizējā Rīgas preču stacijas noliktavas ēka Hanzas Perons - New Hanza teritorijā atdzimst kā koncertzāle, platforma kultūrai, mākslai, mūzikai un citiem notikumiem. Apvienojot ēkas vairāk kā 100 gadu vēsturi ar mūsdienīgu pieeju ikdienas procesos, top efektīva un...

Ieva Raudsepa | It Could Just Swallow You Up | izstāde ISSP Galerijā

Ieva Raudsepa | It Could Just Swallow You Up | izstāde ISSP Galerijā

No 4. jūlija līdz 7. augustam ISSP Galerijā būs skatāma latviešu māksliniecies Ievas Raudsepas izstāde "Tā varētu tevi arī aprīt". Tajā redzamais video darbs ir daļēji fiktīvs, daļēji dokumentāls stāsts, kas norisinās uz prāmja kaut kur starp Rīgu un Stokholmu....

Tekstgrupas „Orbīta“ performance | Suvival Kit 10.1.

Tekstgrupas „Orbīta“ performance | Suvival Kit 10.1.

Tekstgrupa Орбита uzstājās ar jaunu dzejas un skaņas performanci, kurā dzejas lasītāja balss darbina dažādas elektromehāniskās skaņrades ierīces, un tālāk šī skaņa tiek apstrādāta ar efektu procesoriem. Skaņas pavadījuma avots ir dzejoļa ritms un intonācija. Vairums...

Krišjāņa Santa un Ievas Gaurilčikaites izrāde “Labrys”

Krišjāņa Santa un Ievas Gaurilčikaites izrāde “Labrys”

Survival Kit 10.1 kādu svētdienu sāka ar Krišjāņa Santa un Ievas Gaurilčikaites dejas izrādi Labrys, kas caur kustību radīja mitoloģisku arhitektūras veidojumu, labirintu, un izaicināja savas fizisko spēju robežas. Paldies māksliniekiem un...