Iepriekšējā vasarā piedalijos projektā Robeža, kas vieno . Nu dien pārsteidzoša mums tā Latvia ir.Daudzie kilometri , kas tika veikti pa pierobežas ceļiem , atvēra jaunas un jaunas durvis uz kādu stāstu , dzīvi vai notikumu. Cilvēki ārpus pilsētām ir daudz atvērtāki, dabiskāki un tīrāki[dvēseliski]. Atkārtoti varēja secināt, ka dikti maz es zinu par paša zemi kurā dzīvoju.Ciemojāmies gan lauku sētās, mežu plašumos un pilsētu ēdnīcās. Laiks tur rit lēnāk. Laika ritmu diktē daba un dabas procesi.
Projekts noslēdzās ar izstādi Rīgas pasažieru ostā.
Paldies Kasparam un pārējiem labajiem ļaudīm, kas ieguldija dikti daudz spēka un laika projekta tapšanā – norisē.
Tas melnbaltais kadrs ir ārkārtīgi patīkams visos iespējamos veidos…
Dūmu bilde (15.) šķiet vistīkamākā, bet visas kopumā – ļoti atmosfēriskas :)
Un mani tiešām patīkami pārsteidz šo cilvēku naturālisms – neviens nenovēršas no kameras, neviens netēlo, nepozē, nebaidās. Lieliski tiešām :)