2005. gadā man bij tas prieks un tā laime piedalīties Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos. Biju kā dalībnieks, kam dalībnieku kartē bija rakstīts fotogrāfs :). Tādi kā es bija vairāk jaunieši. Deva mums filmas, rīcības brīvību un iespēju. Bija laikam arī izstāde.
Tad nu es ar 110% atdevi arī nesos uz visiem iespējamajiem pasākumiem, bildēju visu , kas šķita bildējams. Kapēc es šo stāstu ?! Šodien ir noslēguma koncerts lielajiem Dziesmu un deju svētkiem. Es diemžēl šogad no šiem svētkiem esmu redzējis tik vien kā mazliet klīstošus dalībniekus Rīgas ielās un kādu nejaušu foto galeriju internetā.
Mazliet skumju vadīts pārskrēju pāri ieskanētajam materiālam [ kuru skanēju kaut kur par litra degvīna pudeli :D , jo biju tak skolnieks un , lai to visu ieskanētu foto laboratorijā, nebij tādas finanses .] To gan mēs jūtam uz kvalitāti, lai gan tās kodak filmas ar nebij īsti labas, lai gan bija gana labas mums tad un toreiz. :).
Bet tā bija fantastiska iespēja un pieredze. Es apbrīnoju un dievinu dziedošas balsis , es tikko biju sācis spēlēties ar foto. Tas viss savienojās vienā lielā mākonī. Biju arī nolsēguma koncertā – pašā augšā , līdzās šiem dziedošajiem jauniešiem . Tā sajūta ir fantastiska. Nu dien .
Tagad došos Mežparka virzienā, lai kaut kur pie kādas priedes sēžot paklausītos tās dievišķās balsis.
Lieliskas bildes. Kaut kas pilnīgi svaigs uz internetā klīstošā lēruma fona.
:) pateicos. šīs gan ir no 2005. gada, kad digitālie “zvēriņi” nebija katram trešajam pretīmnācējam :)
Forši, forši. vairāk gan par tām sajūtām, ne bildēm :)
man līdzīgi ar sajūtām, švakāk ar bildēšanu.
Ai, tas tak bija tad, kad ar’ es piedalījos!
Tad bij man garāka bize un dzidrākas acis :)
Es atkal šogad biju, varbūt nebij tik svarīga tā bildēšana, svarīgas gūtās emocijas, jā, dziedošie, dejojošie jaunieši, visam tam līdzi just un piedalīties tajā visā, kā nekā dziesmai un dejai Latvijā ir spēks!!!