Nebij miera. Visu dienu noskrējies.
Pirmās kāzas šosezon. Mūsu zemē gan ir izveidojies priekštats, kas gan tur ko kāzas nesabildēt + to jau šodien dara ikviens, kam kaut cik liels un melns aparāts. Daudzi to dara, citi par to runā,citi lepojas,citi pat nestāsta, bet dara. Jo tur nav ko liegties, naudiņu kaut kā ir jāpelna. Tad nu lūk,pietiek attaisnoties.
Man bieži vien ir vienalga, ko bildēt,cik grūti vai viegli tas ir, jo aizverās visas citas pasaules ciet. Un tad rodas tāds eiforisks prieks un laime – es daru to, kas man tik ļoti patīk.
Fotogrāfēt un ja es to daru, tad cenšos cik spēka. Vienalga, vai mušas ,suņus ,kailas meitenes vai kāziņas bildēt.Izlieku sevi visu.
Lielākais prieks ir par to, ka no tā visa rodās veiksmes,negaidīti pavērsieni = bilde un mirklis.
Par daudz jau runāju, te runā bildes.
Ar visu šo sapīti-saldsērīgo rakstījumu gribēju tik teikt, ka viss ir baigi forši, tik daram. Un konkrētais attēls ir kāds gabaliņš no ikdienas,kad pāris filmu kadri ikdienu izkrāso un dod spēku.